Bet viņa māja, mūsu māja tur Nahalā, bija pelēka. Visas krāsas tajā bija pelēkas un vēsas, pat aukstas, bet mana dvēsele jau kopš dzimšanas gaiši laistījās visās sau­les, zemes un asins krāsās. Bija tik ļoti dzestri, tik pelēcīgi dzestri dzīvot Nahalā ar šo dzestro, pelēko vīru. Tu taču pati zini, Marta, ka viņš bija pelēks. Pelēks — gluži kā tie Emersona portreti, kurus redzējām skolā. Pat āda viņam bija pelēka. To nespēja iebrūnināt ne saule, ne vējš dau­dzajās seglos pavadītajās stundās. Un sirds viņam bija tikpat pelēka kā āriene.

Bet man bija tikai deviņpadsmit gadu, kad tēvocis Roberts izšķīrās par šīm precībām. Kā es varēju zināt, kas las ir? Tēvocis Roberts runāja ar mani. Viņš aizrādīja, ka visas Havajas bagātības un īpašumi jau sākuši pāriet haole (balto) rokās. Havajiešu virsaiši ļaujot savai mantībai izslīdēt no pirkstiem. Toties Havajas virsaišu meitām, kuras apprecējušas haole, viņu īpašumi haole laulāto drau­gu pārvaldībā vairojoties un augot augumā. Viņš pieminēja vēl mūsu savādnieku vectēvu Rodžeru Viltonu, kas, saņē­mis vecmāmiņas Viltonas nabadzīgās mauka (kalnu) ze* mes, pievienojis tām vēl citas un ierīkojis tur Kilohanas lopu fermu …

—  Pat toreiz par to lielāka bija tikai vēl Pārķēra fer­ma,— Marta lepni iemeta starpā.