— Un nekad nejautājāt, — Bella pateicīgi nočukstēja.
— Bet tagad es jautāju — beigu beigās. Mūsu krēslas stunda ir klāt. Paklau tos tur! Dažreiz man pat bail sametas, iedomājoties, ka tie visi ir mazbērni, mani mazbērni.. kur es taču, kā varētu likties, nupat vakar, aizvakar vēl biju tik bezrūpīga meitene ar vieglu sirdi un vieglām kājām, kāda vien jel kad lēkusi zirgā, peldējusies lielajā bangotne, lasījusi opihi (sīki ūdensgliemezīši, kas rāpjas pa klintīm) bēguma laikā vai smējusies par pielūdzēju bariem. Un tagad nu, mūsu mijkrēslī, aizmirsīsim visu citu, paturēsim prātā tikai to, ka es esmu tava mijā māsa, tāpat kā tu esi manējā.
Acīs abām sariesās dzidras lāses. Bella acīm redzami notrīsēja, velti meklēdama vārdus atbildei.
— Mēs domājām, ka vainojams Džordžs Kāstners, — Marta turpināja. — Varējām jau to iztēloties visos sīkumos. Viņš bija auksts cilvēks. Tu biji karstasinīga hava- jiete. Viņš, jādomā, bija nežēlīgs. Brālis Volkots arvien apgalvoja, ka viņš laikam tevi esot sitis …
— Nē! Nē! — Bella pārtrauca. — Džordžs Kāstners nekad nebija zvērisks vai negants. Man ne vienreiz vien pat uznāca vēlēšanās, kaut viņš tāds būtu. Viņš man netika piedūris ne pirksta. Nekad viņš nepacēla roku pret mani. Pat balsi viņš ne reizes nepacēla, ar mani runājot. Nekad — ai, vai tu vari man ticēt? — lūdzu, māsiņ, tici tomēr! — it nekad viņš netika man teicis skarbu vārdu, pat ne īgnu vārdu.