—   Tu, kas taču no pat dzimšanas stundas nepazini nekā cita kā vien apkalpotājus visās malās! — Marta līdzcietīgi ieminējās. — Kilohanā jau to arvien bija vesels karapulks.

—   Ak, bet kur vēl visa tā plikā, kailā, sīkstulīgā knapi- nāšanās! — Bella izsaucās. — Cik ilgi es biju spiesta iztikt ar vienu mārciņu kafijas! Slota nodila līdz kātam, pirms tika pirkta jauna. Un vērša gaļa! Svaiga vēršgaļa un kal­tēta — rītā, pusdienā un vakarā! Un auzu pārslu biezputra! Kopš tā laika es neesmu vairs mutē ņēmusi ne auzu pārslu, ne arī kādu citu biezputru.

Viņa pēkšņi piecēlās,,pagājās soļus desmit sānis un kādu mirklīti, kamēr nomierinājās, ar neko neredzošām acīm vērās neskaitāmos krāsu toņos zaigojošajā rifā. Uz savu vietu atpakaļ nākdama, viņa nesa augumu stalti, droši un līgani, krūtis izceltas, un galva cēli atmesta — šo stāju havajiešu sievietei nespēj laupīt nekāds citu asiņu piemaisī­jums. Bella Kāstnera bija gluži kā haole — ar gaišu ādu un smalkiem locekļiem. Tomēr, kad viņa tā soļoja atpakaļ, augstu paceltā galva, gareno, brūno acu skatiens, noslīgušu skropstu segts zem uzacu karaliskajiem lokiem, maigi iezī­mētās smalkās lūpas, kas vēl pēc sešdesmit astoņiem gadiem šķita skandinām slavas dziesmu skūpstu saldu­mam, — tas viss viņu vērta par īstu senās Havajas vir­saiti, kuras krāšņums spulgoja cauri haole asiņu paliem viņas dzīslās. Bella bija garāka par māsu Martu, un tas viņu darīja vēl karaliskāku.