— Zini, mēs taču kļuvām slaveni ar viesu skopulīgo uzņemšanu. — Bella pasmējās jau mazliet gaišāk. — Daudzas jūdzes vajadzēja iet no Nahalas — vienalga, uz kuru pusi, — līdz varēja saskatīt tuvāko jumtu. Tomēr gadījās, ka retumis pie mums apstājās pārnakšņot kāds novēlojies vai negaisa pārsteigts ceļinieks. Un tu taču pazīsti izšķērdīgo dzīves veidu lielajās fermās — kā toreiz, tā tagad. Kā gan mūs apsmēja! «Kas mums par daļu,» Džordžs mēdza teikt. «Viņi dzīvo šodienai un šim brīdim. Pēc divdesmit gadiem — tad būs mūsu reize, Bella. Tie būs turpat, kur šobrīd, un tie ēdīs mums no rokas. Mēs vēl būsim spiesti viņus barot, viņi lūgsies mums maizes, un mēs viņus barosim labi, jo mēs būsim bagāti, Bella, tik bagāti, ka man pat bail tev stāstīt. Bet es zinu, ko daru, un tev vajag paļauties uz mani.»
Džordžam bija taisnība. Divdesmit gadu vēlāk, kaut ari viņš to vairs nepieredzēja, mani ienākumi sasniedza tūkstoti mēnesī. Manu dieniņ! Es pat nezinu, cik lieli tie ir šodien. Bet toreiz man bija tikai deviņpadsmit gadu, un es parasti Džordžam atbildēju: «Tagad! Tagad! Mēs taču dzīvojam tagad.