Padomā vien par to pelēko māju! Es, kas biju radusi tikai pie omulības, līksmības un nemitīgu smieklu apšalktām izpriecām gan Kilohanā, gan Pārķēra fermā vecajā Manā, gan Pūvāvā fermā! Tu jau gan atceries. Tajās dienās mēs dzīvojām ar feodāli plašu vērienu. Vai tu vari, vai tu spēj ticēt, Marta, Nahalā vienīgā šujmašīna, kas man piederēja, bija viena no tām, ko līdzi atveduši pirmie misionāri, — maziņa, niķīga, ar roku griežama!
Roberts un Džons katrs bija iedevuši manam vīram Džordžam piecus tūkstošus dolāru uz manām kāzām. Bet viņš bija lūdzis, lai tas paliekot slepenībā. Tikai mēs četri to zinājām. Un, kamēr es šuvu savus lētos holoku ar niķīgo šujmašīnu, viņš par šo naudu pirka zemi — Nahalas augstieņu zemi, zini — ik pa laikam nelielu gabaliņu, katrs pirkums notika ar sīkstu kaulēšanos, un pie tam viņš taisīja tādu seju, it kā būtu pēdīgais nabags. Šodien tikai Nahalas kanāls vien ienes man četrdesmit tūkstošus gadā.
Bet vai tas bija tā vērts? Es salku. Kaut jel vienu vienīgu reizīti viņš būtu neprātīgi sažņaudzis mani savās rokās! Ja viņš jel vienreiz būtu pakavējies pie manis, kaut piecas minūtes-ziedojfs man no tā laika, ko veltīja savām darīšanām vai uzticīgai kalpošanai saimniekiem!