Dažreiz es biju gatava kliegt vai pat sviest viņam sejā mūžīgo kar­stās biezputras podu, vai triekt šujmašīnu pret grīdu un dejot hula pār to, lai tikai piespiestu viņu noskaisties, at­mest vienaldzību un kļūt par cilvēku, kļūt par zvēru, kļūt par vīrieti, vienalga, kādu, tikai ne šis pelēkais, sasalušais pusdievs.

Drūmums Bellas sejā izzuda, un viņa vaļsirdīgā, patiesā priekā nosmējās par šīm uzjautrinošajām atmiņām.

— Bet, kad man uznāca šāds garastāvoklis, vīrs tikai nopietni aplūkoja mani, nopietni pataustīja pulsu un ap­skatīja mēli, nopietni izsniedza man porciju rīcineļļas un nopietni nolika mani gultā agri jo agri, ar karstiem ķieģe­ļiem pie kājām, mierinādams, ka rīt jau es jutīšoties labāk. Agri iet gulēt! Mūsu visvēlākā naktsdzīve neievilkās ilgāk par deviņiem. Pulksten astoņos bija mūsu parastais gulēt­iešanas laiks. Tā ietaupījās petroleja. Naktsmaltītes mēs Nahalā neieturējām… vai atceries lielo galdu Kilohanā, pie kura vakaros mēdzām mieloties? Bet mēs ar vīru Džor­džu iebaudījām tikai agrīnas vakariņas. Un tad viņš mēdza apsēsties tuvu pie lampas galda vienā pusē un kadu stun­diņu palasīt vecus lienētus žurnālus, kamēr es sēdēju otrā pusē un lāpīju viņa zeķes un veļu.