Bezjēdzīgā izšķērdība virtuvē mani taisni pārbiedēja. Ik uz so|a es saskatīju izšķērdēšanu, tik labi Džordžs mani bija iedresējis. Kā nu ne, tur kalpu mitekļos kalpotāju vecie radinieki un nez kādi pasveši piedzīvotāji ēda labāk, nekā mēs ar Džordžu jebkad tikām ēduši. Tu atceries, kā mēs mēdzām dzīvot Kilohanā, tieši tāpat kā Pārķēra fermā, katrai maltītei kāva barotu vērsi, izsūtāmie piegādāja svaigas zivis no Vaipio un Kiholo dīķiem, galdā nāca vislabākais un retākais, ko vien katrā gadalaikā va­rēja sadabūt…

Un mīlestība, mūsu ģimenē ierastais sirsnīgums! Tu jau zini, kāds bija tēvocis Džons. Tur dzīvoja arī brālis Volkots, brālis Edvards un visas jaunākās māsas, vienīgi jūs ar Sal­liju bijāt skolā. Paciemoties ieradās arī krustmāte Elizabete un krustmāte Žanete ar savu vīru un visiem saviem bērniem. Ik uz soļa skāvienu un mīļu glāstu bez gala, it viss, kā man bija trūcis šajos smagajos divpadsmit mēnešos. Es biju izslāpusi pēc tā. Jutos kā cilvēks, kas pēc avārijas izglābies laiviņā un nu, nokritis smiltīs, kārīgi dzer ūdeni no svaigi burbuļojošiem avotiem pie palmu saknēm.

Un tad ieradās viņi, jādami augšup no Kavaihaes, kur bija izkāpuši no karaliskās jahtas, — visa šī krāšņā kaval- kāde, ik pa divi blakām, ziedu vītnēm vainagoti, jauni, lai­mīgi un nebēdnīgi, sēdēdami Pārķēra fermas zirgos, veseli trīsdesmit šajā pulkā, — un vēl kāds simts Pārķēra fermas kovboju un tikpat daudz viņu pašu pavadoņu … karaliskais ceļojums.