Un viss būtu bijis labi mūsu turpmākajā kopdzīvē, ja vien viņam nevajadzējis kāpt uz tvaikoņa, lai brauktu uz Hono- lulu. To prasīja darīšanas. Viņam bija jāaizbrauc uz divām nedēļām vai pat ilgāk, pirmkārt, Glenu uzdevumā kādās fermas lietās un, otrkārt, pašam savās darīšanās, lai nokārtotu vēl jaunu zemes gabalu pirkšanu Nahalas augstienēs. Vai tu vari iedomāties! Viņš uzpirka milzīgas platības vismežonīgākās un kalnainākās zemes, kam nebija citas vērtības kā vien ūdens, ieguva pašu ūdens bagātās teritorijas sirdi un visu par tik niecīgu cenu kā pieci dolāri un desmit centi akrā. Viņš arī noskārta, ka man nepieciešama pārmaiņa. Es gribēju braukt viņam līdzi uz Honolulu. Bet viņš, domādams par izdevumiem, nolēma, ka man jādodas uz Kilohanu. Mana viesošanās vecajās mājās ne tikai nemaksātu viņam ne graša, bet vēl ietaupītu arī niecīgo pārtikas daudzumu, ko es būtu apēdusi, palikdama viena Nahalā, un tas nozīmēja iespēju nopirkt vēl kādu akru Nahalas zemes. Bet Kilohanā tēvocis Džons teica «jā» un aizdeva man zirgu.
O, atgriezusies mājās, es pirmās dienas jutos kā debesīs! No sākuma pat grūti bija ticēt, ka visā pasaulē var būt tik daudz ēdamā.