Un tas viss — gan kalpotāji, gan aukles, gan mazbērni — piederēja Martai Skandvelai. Tāda pati kā viņai bija ādas krāsa arī mazbērniem — tipiska havajiešu nokrāsa, mazlietiņ patumša, it kā to nejauši būtu nobrūninājusi Hava- jas saule. Tie bija havajieši par vienu astotdaļu vai par vienu sešpadsmitdaļu, un tas nozīmē, ka septiņas astot- daļas vai arī piecpadsmit sešpadsmitdaļas baltās rases asiņu tomēr nespēja iznīcināt polinēziešu zeltaini dzelten- brūno ādas nokrāsu. Ja nebijis šā brūnuma, tad vienīgi iemanījies vērotājs būtu varējis uzminēt, ka šie draišķīgie bērneļi nav īsti baltie. Rosko Skandvels, to vectēvs, bija tīrasiņu baltais, Marta par trim ceturtdaļām baltā; viņu abu daudzie dēli un meitas bija par septiņām astotdaļām baltie; mazbērni tad nu dalījās dažādās pakāpēs — citi jau par piecpadsmit sešpadsmitdaļām baltie, bet citi, ja viņu septiņu astotdaļu tēvi un mātes bija apprecējuši tādus pašus septiņastotdaļus, bija baltie tikai par četrpadsmit sešpadsmitdaļām jeb septiņām astotdaļām. Dzimta no viņu abu puses bija teicama, jo Rosko tiešā līnijā cēlies no Jaun- anglijas puritāņiem, bet Marta — ne mazāk tiešā līnijā no Havajas karalisko virsaišu dzimtas, kuras ciltskoks, pēc slavinājuma himnu mele dziesmojumiem, sniedzās tūkstoš gadu atpakaļ tajos laikos, kad rakstu zīmes vēl nebija izdomātas.
Gabaliņu nostāk pieturēja automašīna, un no tās izkāpa sieviete, kurai varēja dot, visaugstākais, sešdesmit gadu, tomēr viņa soļoja pār mauru tik viegli kā rūpīgi kopta sieviete ap četrdesmitiem, un īstais gadu skaits viņai bija sešdesmit astoņi.