Marta pacēlās no krēsla, lai apsveiktu to pēc sirsnīgās havajiešu paražas — rokas ap pleciem, lūpas pie lūpām, bet sejas un pat auguma kustības vaļsirdīgi pauda patiesu un dziļu prieku. No abām pusēm tā tik birtin bira: «māsiņ Bella» un «māsiņ Marta» juku jukām ar gandrīz nesakarīgiem vaicājumiem, kā klājas pašai, ko dara tēvocis Šis vai brālis Tas un kā jūtas krustmāte Nez- kādaturvēl, līdz beidzot pirmais tikšanās satraukums bija pāri, acis miklas no sirsnīga maiguma un viņas apsēdās, raudzīdamās viena otrā pār savām tējas tasītēm. Varētu likties, ka viņas nav redzējušās un apskāvušās jau gadiem ilgi. īstenībā viņu atšķirtības laiks ilga divus mēnešus. Pie tam vienai bija sešdesmit četri, bet otrai sešdesmit astoņi gadi. Tādas viņas bija veidojusi tā viena ceturtdaļa hava­jiešu asiņu, jo Havajas sirds ir pārpilna saules siltuma un mīlas kvēles.

Bērnu pulciņš kā paisuma vilnis applūdināja krustmāti Bellu, kas tos izšķērdīgi apveltīja skūpstiem un glāstiem, līdz beidzot aukles mazuļus atkal aizvedināja uz peldvietu.

—   Es sadomāju dažas dienas pavadīt pludmalē, pasēti pašlaik pārstājuši, — Marta ieminējās.