— Un visi smējās par tevi, tāpat kā par visiem, kuri pirka kādu akciju. — Marta pamāja ar galvu. — Bet Rosko zināja. Šodien tās pārdod par divdesmit četriem.
— Es savējās pārdevu no tvaikoņa telegrāfiski — tieši par divdesmit, — Bella turpināja. — Un nu Ebija šuj kleitas kā negudra. Viņa ar Meju un Tutsiju pošas braukt uz Parīzi.
— Un Karls? — Marta apjautājās.
— O, nu viņš sekmīgi varēs beigt Jeilas koledžu…
— Ko viņš, kā pati zini, būtu panācis tik un tā, — Marta pamācīgi noteica, visai piemīlīgi ierunādamās divdesmitā gadsimta manierē. '
Bella atzinās, ka tiešām viņai bijis nodoms samaksāt skolas biedrenes dēlam mācību naudu koledžā, un apmierināta piebilda:
— Tomēr daudz jaukāk iznācis, ja Ho-o-la-as akcijas var samaksāt par to. Savā ziņā, redzi, tas ir Rosko nopelns, jo es uzticējos viņa spriedumam, kad ieguldīju savu naudu. Bella lēnām aplaida skatienu visapkārt, un viņas acis uztvēra ne tikai skaistumu un rāmo mieru, kas tām pavērās šeit, bet arī skaistuma un miera pārbagātību, kādu varēja nojaust neskaitāmās tādās pašās oāzēs uz visām salām. Viņa tīksmi nopūtās un piezīmēja: — Visām mums laulātie draugi darījuši jauku mūsu dzīvi, likdami lietā to, ko mēs liem dāvājām.
— Un laimīgu… — Marta piekrizdama piebilda, bet tad aizdomīgi strauji aprāva iesākto teicienu.
— Un laimīgu — visām mums, izņemot māsiņu Bellu,— Bella ar piedodošu smaidu pabeidza Martas domu.