— Tu jau dzīvo šeit veselas divas nedēļas. -— Bella mīļi uzsmaidīja jaunākajai māsai. — Brālis Edvards man pateica. Mēs satikāmies uz tvaikoņa, un viņš katrā ziņā gribēja vispirms aizvest mani paciemoties pie Luizas un Dorotejas un apraudzīt viņa pirmo mazbērnu. Viņš tīri vai jucis aiz priekiem par šo mazuli.
— Apžēlojies! — Marta izsaucās. — Divas nedēļas! Ņe prātā man nenāca, ka jau tik ilgi.
— Kur ir Annija? Un Margarita? — Bella ievaicājās.
Marta paraustīja raženos plecus visaptverošā piedošanā
pret savām untumainajām precētajām meitām, kuras savus bērnus mēdza atstāt viņas gādībā uz visu pēcpusdienu.
— Margarita ir ielu izdaiļošanas komitejas sanāksmē, viņi tur apspriež par koku un hibisku dēstīšanu Kalakauas avēnijas abās pusēs, — viņa atteica. — Un Annija par astoņdesmit dolāriem deldē riepas, lai savāktu septiņdesmit piecus dolārus Britu Sarkanajam krustam, — šodien taču, kā zini, viņiem ir ziedojumu vākšanas diena.
— Rosko nu gan laikam ļoti lepojas, — Bella ieteicās un ievēroja, ka māsas acīs parādās lepnuma spožums. — Es jau Sanfrancisko saņēmu ziņas par Ho-o-la-as pirmo dividendi. Vai atceries, kā es ieguldīju tūkstoti par akcijām, kas maksāja septiņdesmit piecus centus gabalā, nabaga
Ebijas bērnu labā un noteicu, ka pārdošu tās tikai tad, kad būs sakāpušas līdz desmit dolāriem?