— Tēvocis Džons! — Marta izsaucās skaudrā pārsteigumā. — Ja tas tiešām bijis viens no tēvočiem, es gan būtu teikusi — tēvocis Roberts. Bet tēvocis Džons!
Bellas lēnīgais smaids pauda neapšaubāmu apstiprinājumu.
— Bet tas taču bija tēvocis Roberts, kas tevi piespieda precēt Džordžu Kāstneru, — māsa nerimās.
— Tas tiesa. — Bella apliecinādama palocīja galvu. — Tomēr īstenībā ne jau par manu vīru jārunā, bet gan par zirgu. Es lūdzu tēvoci Džonu aizdot man zirgu, un tēvocis Džons bija ar mieru. Tā tas viss tad arī notika.
Iestājās klusums, slēptu minējumu pilns, un, kad no liedaga arvien tuvāk atskanēja bērnu balstiņas, jaukdamās ar Āzijas meiteņu maigajiem rājieniem un liegumiem, Marta Skandvela izšķīrās pēkšņi un trauksmaini spriega apņēmībā. Viņa atgainīja bērneļus.
— Skrejiet nu projām, mīlulīši, skrejiet nu! Vecmāmiņa grib parunāties ar krustmāti Bellu.
Un, kad skanīgi spirgtie bērnu balsu treļļi noklusa aiz maura laukumiņa, Marta, savas sirds vērībai saasinoties, Ieskatījās, cik daudz skumju pauž rievas, ko māsas sejā vilkušas pusgadsimta slepenas ciešanas. Jau tepat piecdesmit gadu, kopš viņa bija ievērojusi šīs rievas. Viņa sasprindzināja savu maigumā kūstošo havajietes sirdi, lai reiz lauztu pusgadsimtu ilgušo klusēšanu.
— Bella, — viņa teica. — Mēs nekā nezinājām. Tu nekad neko neteici. Bet mēs lauzījām galvu, ai, cik bieži lauzījām galvu …