Ievilka galus, un «Seattle Nr. 4» lēni atgāja no krasta. Kuģa klāji bija stāvbāzām pilni ar kravu un bagāžu, uz tiem raibu raibā pūlī ņudzinājās indiāņi, suņi, suņu dzinēji, tirgotāji un zelta meklētāji, kas atgriezās mājup. Laba daļa Dausonas iedzīvotāju bija nostājušies rindā krastā, lai pavadītu aizbraucējus. Kad kāpnes bija ievilktas un tvaikonis iegriezts kuģu ceļā, no atvadu saucieniem sāka krist ciet ausis. Pēdējā brīdī visi atcerējās, ka nav pateikuši kaut ko svarīgu, un sāka kliegt, lai viņus varētu sadzirdēt otrpus ūdens joslas, kas kļuva platāka un platāka. Lūiss Bondels, ar vienu roku virpinā- dams savas rudās ūsas, bet ar otru gļēvi mādams krastā palikušajiem draugiem, pēkšņi atcerējās kaut ko un metās pie treliņiem.

— Ē, Fred! — viņš ieaurojās. — E, Fred!

Par Fredu nosauktais ar pleciem izlauzās cauri pūlim un mēģināja saklausīt, ko grib pavēstīt Lūiss Bondels. Tas no kliegšanas jau kļuva sarkans, taču vārdi tik un tā nebija sadzirdami. Ūdens josla starp tvaikoni un krastu pa to laiku pletās arviert platāka.

— Ei, kapteini Skot! — Bondels sauca, pagriezies pret stūres māju. — Apturiet kuģi!

Noskanēja zvans, lielais dzenrats kuģa pakaļgalā pagriezās uz pretējo pusi un apstājās. Visi, kas atradās uz tvaikoņa un krastā, izmantoja šo aizķeršanos, lai izkliegtu cits citam jaunus, pēdējos, nu jau galīgos vēlējumus. Veltīgi Lūiss Bondels lūkoja pārkliegt pūli. Zaudējis ātrumu, «Seattle Nr. 4» sāka peldēt pa straumi; kapteinis Skots bija spiests iet uz priekšu un apstādināt mašīnas otrreiz. Kapteiņa galva nozuda stūres mājā, un pēc brīža viņš atkal parādījās ar lielu megafonu.

Tagad kapteiņa Skota balss skanēja vareni, un «Ap- klustiet!», ko viņš uzkliedza pūlim uz klāja un krastā, droši vien varēja dzirdēt Aļņu kalna virsotnē un pat

Klondaikas ielās. Šis oficiālais aicinājums no stūres mājas apslāpēja troksni.