— Nu, ko jūs gribat teikt? — kapteinis Skots jautāja.

— Pasakiet Fredam Cērčilam … viņš ir tur krastā … pasakiet, lai aiziet pie Makdonalda. Viņam glabāšanā nodota mana mazā ceļa somiņa. Pasakiet, lai viņš paņem to un atved man.

Kapteiņa Skota megafons klusumā norēca:

— Ei, Fred Cērčil, aizejiet pie Makdonalda… Viņam nodota glabāšanā maza ceļa somiņa… Pieder Lūisam Bondelam… Tas ir svarīgi! Kad braucat, paņemiet līdzi! Sapratāt?

Cērčils pamāja ar roku par zīmi, ka ir sapratis. Ja Makdonalds, kas dzīvoja pusjūdzi no šejienes, būtu atvēris logu, viņš arī būtu sapratis. No jauna sacēlās atvadu troksnis, noskanēja zvans, un «Seattle Nr. 4» sāka slīdēt uz priekšu, iegriezās straumē un devās lejup pa Jukonu. Bondels un Cērčils līdz pēdējam brīdim māja viens otram, izrādīdami abpusējas simpātijas.

Tas notika pašā vasaras vidū. Rudenī augšup pa Jukonu devās tvaikonis «W. H. Willis», un uz tā klāja bija divsimt ceļinieku, kas brauca uz mājām. Viņu vidū bija arī Cērčils. Viņa kajītē drēbju maisā atradās Lūisa Bondela ceļa soma. Tas bija neliels, izturīgs ādas čemodāniņš, kas lika Cērčilam pastāvīgi nervozēt, līdzko viņš pagāja tālāk nost no tā. Pasažieris blakuskajītē veda līdzi milzumu zelta smilšu, kas arī bija paslēptas drēbju maisā, un galu galā viņi abi norunāja stāvēt sardzē pēc kārtas. Kamēr viens nogāja lejā paēst, otrs nenolaida acis no abu kajīšu durvīm. Kad Cērčilam gribējās paspēlēt vistu, viņa kaimiņš palika sargpostenī, bet, kad tam gribējās izkratīt sirdi, Cērčils sēdēja uz nolaižamā krēsla starp abām durvīm un lasīja četrus mēnešus vecas avīzes.

Pazīmes liecināja, ka gaidāma agra ziema, un pasažieri no rīta līdz vakaram un vēl ilgi pēc pusnakts sprieda, vai viņi paspēs tikt prom, iekams upe nav aizsalusi, vai arī būs spiesti pamest tvaikoni un iet tālāk pa ledu. Gadījās kaitinošas aizkavēšanās. Divas reizes salūza mašīna, un to vajadzēja salabot, un abas reizes uznāca sniegputenis, kas brīdināja, ka neatturami tuvojas ziema.