— Kā tev iet? Kā klājas puišiem? Kas noticis ar Billu Smitersu? Vai Dels Bišops vēl turas kopā ar Pjersu? Vai viņš pārdeva manus suņus? Vai Sēra strautā kaut ko atrada? Tu izskaties uz goda. Ar kuru tvaikoni tu atbrauci?

Pagāja pusstunda, iekams Cērčils atbildēja uz visiem jautājumiem un saruna sāka apsīkt.

— Vai tu labāk neapskatītu to? — Cērčils ierosināja, pamezdams ar galvu uz ceļa somas pusi.

— Ar to viss ir kārtībā, — Bondels atbildēja. — Vai Mičela lauks dod tik daudz, cik viņš cerēja?

— Es domāju, ka tev tomēr vajadzētu apskatīt somu, — Cērčils neatlaidās. — Kad es otram kaut ko nododu, es gribu būt pārliecināts, ka viss ir kārtībā. Var taču gadīties, ka, man guļot, kāds ir ielīdis somā vai tamlīdzīgi.

— Tur nav nekā svarīga, vecais, — Bondels iesmiedamies atteica.

— Nekā svarīga, — tikko dzirdami atkārtoja Cērčils. Tad viņš apņēmīgi ierunājās: — Lūis, kas tajā somā ir? Es gribu zināt.

Lūiss izbrīnījies paskatījās uz viņu, izgāja no istabas un atgriezās ar atslēgu saišķi. Viņš iebāza roku ceļa somā un izvilka no tās četrdesmit ceturtā kalibra koltu. Pēc tam nāca dažas kastes ar revolvera patronām un vairākas kastes ar vinčestra patronām.

Cērčils paņēma ceļa somu un ieskatījās tajā. Tad viņš to apgrieza otrādi un mazliet pakratīja.

— Revolveris ir sarūsējis, — sacīja Bondels. — Droši vien bijis lietū.

— Jā, — Cērčils atbildēja. — 2ēl gan, ka slapjums ticis klāt. Es laikam esmu bijis neuzmanīgs.

Viņš piecēlās un izgāja ārā. Pēc desmit minūtēm arī Lūiss Bondels iznāca ārā. Atbalstījis zodu uz rokām, Cērčils sēdēja uz pakāpieniem un stīvi vērās tumsā.