— Svarīgs ziņojums! Apturiet!

Un viņš nokāra galvu uz krūtīm un aizmiga. Kad seši vīri nesa viņu augšā pa kāpnēm, viņš pamodās, pasniedzās pēc ceļa somas un pieķērās pie tās kā slīcējs pie salmiņa.

Uz klāja visi skatījās uz Cērčilu ar šausmām un ziņkāri. No drēbēm, kurās ģērbies viņš bija izgājis no Baltā Zirga, bija palikušas pāri nožēlojamas skrandas, un arī viņš pats neizskatījās labāk. Viņš bija atradies ceļā piecdesmit piecas stundas, sasprindzinot spēkus līdz pēdējai iespējai. Sajā laikā viņš bija gulējis sešas stundas un zaudējis divdesmit mārciņas no sava svara. Seja, rokas un viss ķermenis bija vienās skrambās un zilumos,» acis gandrīz neko neredzēja. Cērčils mēģināja piecelties, taču nejaudāja nostāvēt kājās, nogāzās uz klāja, neizlaizdams no rokām ceļa somu, un nodeva savu ziņojumu.

— Bet tagad lieciet mani gulēt, — viņš nobeidza.

— Ēdīšu, kad pamodīšos.

Cērčilam parādīja godu, tādu pašu skrandainu un netīru kopā ar Bondela somu novietojot jaunlaulāto kajītē, kas bija vislielākā un visgreznākā telpa uz kuģa. Viņš nogulēja divas diennaktis, nomazgājās vannā, noskuvās, paēda un, smēķēdams cigāru, stāvēja pie treliņiem, kad ieradās divsimt ceļinieku no Baltā Zirga.

Kad «Atēnietis» sasniedza Sietlu, Cērčils jau bija pilnīgi atspirdzis un nokāpa krastā ar Bondela ceļa somu rokā. Viņš lepojās ar šo somu. Viņam tā iemiesoja priekšstatu par varoņdarbu, godīgumu un uzticību. «Esmu nogādājis bagāžu, kur vajag,» — tādiem vārdiem viņš šos augstos jēdzienus izteica sev. Tuvojās vakars, un Cērčils devās taisnā ceļā uz Bondela māju. Lūiss Bondels priecīgi sagaidīja viesi, ar abām rokām paspieda viņam roku un vilka iekšā.

— O, paldies, vecais, labi gan, ka tu to atvedi, — Bondels teica, saņemdams ceļa somu.

Viņš pa roku galam nometa to uz kušetes, un Cērčils ar savu saprotošo skatienu ievēroja, kā soma ar visu svaru palecas uz atsperēm. Bondels apbēra viņu ar jautājumiem: