Kas tiesa, tas tiesa - gailis Čips bija gudrs. Nav tādu lietu, ko viņš nezinātu. Ja Cips teica vistām: - Rīt būs skaists laiks, - tad tā arī bija. Dažreiz gan saulaina laika vietā lietus gāza kā spai­ņiem. Tad viņš vēl cēlāk pacēla sarkano sek­sti, noplivināja visās varavīksnes krāsās zibošo asti un sacīja: - Es jau zināju, ka līs, tikai negribēju jūs satraukt.

Ja dzīvē nebija pietiekami daudz gudrī­bu, Cips tās pats izdomāja.

Kādu dienu Cips, pakāpies uz trušu aplo- cina sētas vārtiem, kliedza:

-    Urrā! Kikerigī!

Pieaugušie truši savās mājiņās par to nelikās ne zinis, tikai kustināja ausis un nepārtraukti ēda. Vienīgi mazais, bal­tais Guntiņš bija sajūsmā par Cipa vare­nību.

-         Es neesmu ziņkārīgs, - Guntiņš kaut­rīgi sacīja, - bet vai tu, Cip, nevarētu pa­teikt, ko var redzēt, ja pakāpjas uz vārti­ņiem? Es vēl nekad neesmu tik augstu pa­kāpies.

-         Tu, mazais niekkalbi, gribi zināt, ko es te redzu?

-    Jā gan, Cip.

-    Visu pasauli!

-     Neesmu ziņkārīgs, bet vai pasaule ir loti liela?

-    Ne pārmērīgi, tā pa vidām.

-    Kā man gribētos paskatīties uz pasauli!

-         Tu tak viegli vari izlīst caur stiepļu pi­numu, nāc, sēsties te man blakus.