- Vai tu domā, ka es to varētu?
- Kādēļ gan ne?
- Pirmkārt, tādēļ, ka man bail no Marsa. Viņam nepatīk, ka mēs staigājam apkārt.
- Kas baidās no nieka suna, tam dzīve grūta. Es gan ne no kā nebaidos! Urrā! Urr…
Pēdējais "urrā" netika izkliegts līdz galam. Ar varenu lēcienu Cips pārlaidās pāri avenājiem un nozuda aiz kūts stūra, jo tepat no upenāju krūma atskanēja Marsa dobjā balss:
- Kas te lielās un traucē man pusdienas miegu?
Otrā dienā Cips atkal ieradās. Guntiņš, piebāzis purniņu pie stiepļu pinuma, vaicāja:
- Neesmu ziņkārīgs, bet vai šodien pasaulē kaut kas jauns?
- Traki jaunumi! Lieli jaunumi! Nepārspējami jaunumi!
- Kas noticis? - no ziņkāres Guntina sarkanās acis iegailējās.
- Otrā pasaules malā paradīzes kāposti sagriezušies milzīgās galvās!
- Ai, kā man garšo kāposti! - Guntiņš izsaucās.
- Jā, un pie tam tik skābi, ka asaras birst.
- Skābus kāpostus es neēdu, - Guntiņš vīlies atteica.
- Ne jau visi ir skābi. Pustīrums ar skābiem, pustīrums ar saldiem. Vēlies nogaršot?
- Kārtīgi truši nekad nevēloties neiespējamo.
- Ar mani nekas nav neiespējams. Aiziet pēc paradīzes kāpostiem!