Tālumā iedunējās zeme. Dunoņa tuvojās.
- Ahā! - Varis nodomāja. - Ja krusttēvs Mārtiņš atgriežas no makšķerēšanas, tad ir pusdienas laiks un pēc tam nāks pēcpusdiena.
Gar vardulēna degungalu aizčāpoja divi lieli gumijas zābaki un aizšūpojās metāla sietiņš ar sīkām raudinām un plicīšiem.
- Atkal tikai kaķa tiesa! - šo bēdīgo teicienu Varis dzirdēja ne vienreiz vien.
Tūlīt parādījās arī Mika māte Ņura- Mura savā spoži melnajā tērpā.
- Nāc nu, dēliņ, zivtiņas jau galdā, - Ņura-Mura laipni aicināja Miku.
Zivju smaržas vilināta, no jāņogkrūma izlīda kaiminiene Mince.
- Cik skaists bērniņš tas Miks, kā bilde, - glaimoja Mince, stiepdamās pēc prāvākās raudiņas. Ar tādu teicienu vieta mielastā bija nodrošināta.
Miks sen zināja, ka ir visskaistākais kaķēns pasaulē. Melns, ar baltām ķepiņām,
baltu trīsstūri uz krūtīm. Varbūt tādēļ viņš nevarēja paiet garām nevienai peļķei nepa- spoguļojies, lai pārliecinātos, ka tik bieži dzirdētie vārdi ir tīra patiesība.
Karstums mazinājās. Ap sauli sāka grūstīties baltas mākoņu kupenas. Sengaidītā pēcpusdiena solījās būt labvēlīgi vēsa. Varim vairāk neko nevajadzēja.