- Muļķīti, nekādu paradīzes kāpostu nav. To Cips tikai sadomāja, lai būtu ko lielīties. Aiz upes gan bija kolhoza agrīnie kāposti, bet jau vakar kolhoznieces visas kāpostgal- viņas nogrieza un aizveda uz Rīgu.
Pēc brīža Guntiņš savā mājiņā grauza Marsa atnestos avenāju kaulus. Garšīgi nebija, bet zāles paliek zāles.
Cips līdz tumsai apžāvējās siena šķūnītī un ielīda kūtī, kad vistas jau tupēja laktā. Kūtī bija silti un patīkami. Raibaļa gremoja, sivēntiņš Ruksītis miegā šņāca.
- Kur tu, Čip, tik ilgi biji? - jautāja Čie- piņa, pavirzoties laktā tālāk, lai Čipam būtu vieta.
- Zini, kas par traku lietu? Es visu vakaru skatījos, ka mēnesim taisās pieaugt deguns.
- Un pieauga? - Čiepiņa pusmiegā jautāja.
- Vēl ne. Tuvākajās dienās vajadzēs aizlidot un paskatīties, kas tur uz mēness īsti notiek.
Šo jauno Cipa lielību neviens nedzirdēja, jo visi jau gulēja saldā miegā.
KĀ MIKS AR VARI SADERĒJA
Kaķēns Miks gulēja mauriņa. Saule karsēja arvien stiprāk un stiprāk, bet Miks tikai gulēja.
Vardulēns Varis, ierāvies savas mājiņas visvēsākajā stūrītī, nevarēja un nevarēja saprast, kā tik briesmīgā karstumā vēl patīk sauļoties. Viņš pacietīgi gaidīja, kad atnāks pēcpusdiena, kļūs vēsāks un varēs kaut ko darīt. Kad gan beidzot atnāks šī pēcpusdiena?