MARKS TVENS

VĒSTULES NO ZEMES

LATVIJAS VALSTS IZDEVNīECĪBA RĪGĀ

 1964

Sastadijis F. Garkavenko Tulkojusi Ilga Melnbārde

RADITĀJS sēdēja Tronī un domāja. Viņam aiz mugu­ras pletās bezgalīgais debesu jums, kas laistījās gaismas un krāsu spožumā, priekšā kā siena pacēlās Izplatījuma melnā nakts. Viņš slējās līdz pašam zenītam kā varens, stāvs kalns, un Viņa dievišķā galva spīdēja debesu augstumos kā tāla saule. Pie Viņa kājām stāvēja trīs milži, kas salīdzinājumā ar Viņu šķita tīrie knišļi, — tie bija erceņģeļi, kuru galvas sniedzās Viņam līdz potītēm.

Beidzis domāt, Radītājs teica:

—   Esmu apdomājis. Jel raugiet!

Viņš pacēla roku, un no tās izšļāca žilbinoša uguns strūkla — miljons milzīgu sauļu, kas pāršķēla tumsu un aizlidoja arvien tālāk un tālāk līdz pat pašām atstatākajām Izplatījuma malām, kļūdamas arvien mazākas un nespodrākas, kamēr beidzot atgā­dināja dimanta naglu galviņas, kas mirdzēja pie neizmērojamās Visuma velves.

Pēc stundas Lielā padome tika atlaista.

Satriekti un domīgi erceņģeļi devās projām no Troņa pavēņa un uzmeklēja klusu kaktiņu, kur varētu brīvi parunāties. Tikai neviens no visiem trim nesteidzās sākt, kaut arī ikkatrs nepacie­tīgi gaidīja, lai kāds to darītu.