Visi gaužām ilgojās apspriest dižo notikumu, bet negribēja izteikt savas domas, iepriekš neuz­zinājuši pārējo viedokli. Tā sākās bezmērķīga, stomīga saruna par niekiem, kura garlaicīgi vilkās, nevezdama ne pie kāda gala, kamēr beidzot ercenģelis Sātans, saukdams talkā visu savu vī­rišķību — un tās viņam netrūka, — ķērās vērsim pie ragiem. Viņš teica:

—   Milordi, mēs zinām, par ko gribējām runāt, šurp atnā­kuši, tad nu atmetīsim izlikšanos un sāksim. Ja tāds ir Padomes uzskats…

—   Kā tad, kā tad, — pateicīgi izsaucās Gabriels un Miķelis.

—   Lieliski, tad nu turpināsim. Mēs bijām apbrīnojama darba liecinieki — šai ziņā mēs tātad būtu vienis pratis. Kas attiecas uz tā praktisko vērtību — ja tam tāda ir, — tad šis jautājums uz mums personiski neattiecas. Mēs varam domāt par to, ko gribam, bet tas arī ir viss. Balss tiesību mums nav. Es uzskatu, ka Izplatījums bija labs arī tā agrākajā veidā un turklāt visai noderīgs. Auksta, tumša un patīkama vieta, kur dažkārt varēja atpūsties no pārāk maigā debesu klimata un to apnicīgā krāš­ņuma. Taču tie visi ir sīkumi, kam nav nozīmes. Jaunievedums, varen lielisks jaunievedums ir — nu, kas tas ir, kungi?

—   Mehānisks, automātisks un pats sevi regulējošs likums, kas izgudrots un ieviests, lai vadītu sauļu un pasauļu miriādes, kuras griežas un joņo cita par citu ātrāk.