Lūdzu jūs visus šos faktus labi iegaumēt.[1]
Tālāk. Nav tāda normāla cilvēka, kuram patiktu troksnis.
Turpretī visiem, kā normāliem, tā nenormāliem, patīk dažādība. Vienmuļa dzīve viņiem ātri apnīk.
Katrs cilvēks atbilstoši intelektuālajām spējām, kas viņam piešķirtas, pastāvīgi un nepārtraukti vingrina prātu, un šie vingrinājumi ir varen būtiska, vērtīga un svarīga viņa dzīves sastāvdaļa. Kā visneattīstītākajam, tā arī visizglītotākajam cilvēkam piemīt kāda kripata dotību, un viņš izjūt lielu apmierinājumu, tās parādot, pierādot un pilnveidojot. Palaidnis, kas pārspēj savu biedru rotaļās, sajūsmas pilns vingrinās tikpat cītīgi kā skulptors, gleznotājs, pianists, matemātiķis un visi pārējie. Neviens no viņiem nevarētu justies laimīgs, ja viņa talantam liegtu izpausties.
Tagad nu jūs dzirdējāt visus faktus. Jūs zināt, kas cilvēkiem patīk un kas nepatīk. Un, raugiet, cilvēce izgudrojusi paradīzi pēc savas saprašanas, pilnīgi bez kāda cita palīdzības: miniet, kāda tā ir! Deru, ka neuzminēsiet, kaut arī lauzītu galvu pusotra tūkstoša mūžību! Pats asākais prāts, kāds vien jums vai man pazīstams, to nespētu, lai arī pūlētos piecdesmit miljonu mūžību. Lai iet, es jums to pastāstīšu.
1. Vispirms atgādināšu jums pārsteidzošo faktu, ar kuru sāku, proti: kaut gan cilvēks, tāpat kā nemirstīgie, krietni vien augstāk par visiem citiem priekiem, dabiski, stāda dzimumsakarus, tomēr viņš nav ierādījis tiem vietu savā paradīzē!