Un kam tās viņam ievajadzējušās? Lai apgādātu šo mazītiņo rotaļpasaulīti ar gaismu. Tas bija viņa vienīgais mērķis; cita viņam nebija. No divdesmit miljoniem vienai (vismazākajai) bija jāapgaismo šī lodīte dienā, bet pārējām — jāpalīdz vienam no neskaitāmajiem Visuma mēnešiem mazināt tās tumsību naktīs.
Viņš neapšaubāmi loloja pārliecību, ka, tikko pirmoreiz norietēs mazā saulīte, tūlīt jaunizceptās debesis noklāsies ar mirdzošo zvaigžņu dimantu miriādēm; bet patiesībā pirmā zvaigzne
aizdegās pie tumšās debess velves tikai tad, kad pēc šīs ievērības cienīgās nedēļas iespaidīgajiem darbiem bija aizritējis trīs ar pusi gadu[2]. Tad tikai parādījās pirmā zvaigznīte un sāka vientulīgi mirkšķināt savu actiņu. Vēl pēc trim gadiem izlīda otra. Divatā tās mirgoja vairāk nekā četrus gadus, kad tām piebiedrojās trešā. Pirmajam gadsimtam ejot uz galu, šo drūmo debesu milzīgajos plašumos labi ja varēja saskaitīt divdesmit piecas zvaigznes. Arī tūkstoš gadu beigās ar redzamo zvaigžņu skaitu vēl nevarēja lielīties. Ja toreiz būtu bijis teleskops, tad pat tajā pēc viena miljona gadu labi ja varētu saskatīt pusi no tagadējās debesu rotas, un vajadzēja vēl miljonu gadu, lai, vulgāri izsakoties, otra puse sekotu pirmās piemēram. Bet, tā kā tajos laikos teleskopu vēl nebija, tad šo spīdekļu parādīšanās palika nepamanīta.