šī grāmata un tās kalpi apgalvo, ka Visums esot sešus tūķstošus gadu vecs. Vienīgi pēdējo simt gadu laikā zinātkāro mācīto -vīru prātam izdevies konstatēt, ka tā vecums ir tomēr tuvāks simt miljoniem gadu.
šo Sešu Dienu laikā dievs radīja cilvēku un pārējos dzīvniekus.
Viņš radīja vīrieti un sievieti un nometināja tos kopā ar citiem radījumiem skaistā dārzā. Viņi visi tur dzīvoja apmierināti un laimīgi, baudīdami mūžīgu jaunību, taču tad notika nelaime. Dievs bija brīdinājis vīrieti un sievieti, ka viņi nedrīkst ēst kāda koka augļus. Un, lai cik dīvaini tas arī būtu, piebildis, ka, apēduši tos, viņi noteikti miršot. Es saku «lai cik dīvaini tas ari būtu» tāpēc, ka viņi vēl nekad nebija redzējuši nāvi un, protams, nespēja saprast, par ko dievs runā. Un ne viņš, ne ari kāds cits dievs nebūtu varējis šiem naivajiem bērniem izskaidrot, par ko ir runa, neparādot uzskatāmu piemēru. Vārds pats par sevi viņiem bija tikpat nesaprotams kā jaunpiedzimušam zīdainim.
Drīz pie viņiem paslepus ieradās kāda čūska, pie tam tā nevis līda bet gāja kājām jo tāds toreiz esot bijis čūsku paradums. čūska TEICA KA AIZLIEGTAIS AUGLIS PILDĪŠOT VIŅU TUKŠāS GALvas ar zināšanām. Tad viņi šo augli apēda, kas ir pilnīgi dabiski jo cilvēks ir radīts zinātkārs, turpretī garīdznieks, tāpat kā dievs, kuru viņš atdarina un pārstāv zemes virsū jau no sākta gala uzņēmies misiju traucēt cilvēkam izzināt it visu derīgo.