Ādams un Ieva nogaršoja aizliegto augli, un viņu miglainajā saprātā tūlīt ielija milzīgi spoža gaisma. Viņi ieguva zināšanas. Vai noderīgas? Nebūt ne — viņi vienkārši uzzināja, ka ir viens rīcības veids, ko dēvē par labu, un otrs, ko dēvē par ļaunu, kā arī iemācījās paši ļauni rīkoties. Pirms tam viņi to neprata. Tāpēc ikviena viņu rīcība līdz šim mirklim bija tīra, nevainīga, bezgrēcīga.
Tagad turpretī viņi iemācījās darīt ļaunu — un ciest no tā; nu viņi iemantoja arī to, ko Baznīca sauc par visdārgāko mantu, proti, Tikumiskās Jūtas kas atšķir cilvēku no_zvēra_ un paceļ viņu augstāk, nevis nostāda zemāk par zvēru, kā pēc taisnības pienāktos jo cilvēka domas ir netīras un grecīgas turpretī zvēra--tīras un bezgrēcigas. Citiem vārdiem runājot apzināti saboātu pulksteni te vērtē augstāk par to kas nemaz nevar sabojāties.
Baznīca joprojām slavina Tikumiskās jūtas kā cilvēka cildenāko īpašību, lai gan ļoti labi zina, ka dievs par tām bijis nepārprotami nelāgos ieskatos un parastajā neveiklībā darījis, ko varējis, lai viņa laimīgie Bērni Paradīzes Dārzā pie tām netiktu.
Tātad Ādams un Ieva tagad zināja, kas ir ļaunums un kā to darīt. Viņi zināja, kā veikt visvisādus nelabus darbus, tai skaitā pašu galveno — to, kas, taisnību sakot, dievam arī bija prātā. Runa ir par dzimumsatiksmes mākslu un noslēpumu. Ādamam un Ievai tas likās lielisks atklājums, un nabaga jaunieši, pārstājuši bezmērķīgi klaiņāt apkārt, nodevās tam ar visu kvēli, aiz līksmes vai gavilēdami. *