Svētlaimīgās dzīres vēl netuvojās galam, kad viņi izdzirda, ka dievs, izgājis savā parastajā pēcpusdienas pastaigā, soļo pa krūmājiem, un šausmīgi nobijās. Kāpēc? Tāpēc, ka bija kaili. Agrāk viņi to nebija zinājuši. Toreiz viņiem bija vienalga un dievam tāpat.
Tajā neaizmirstamajā brīdī dzima netikumība, ko daži cilvēki līdz šim laikam vērtē visai augstu, kaut gan, protams, nevarētu paskaidrot — kāpēc.
Ādams un Ieva uzradās pasaulē kaili, nepazīdami kauna, — kaili un sirdsskaidri; un tāpat nākuši un nāk pasaulē visi viņu pēcteči. Nāk kaili, nepazīstot kauna, ar skaidrām sirdīm. Nāk tikumiski. Netikumība un netīras domas viņiem jāiegūst no citiem — tā ir vienīgā iespēja. Pirmais mātes kristietes pienākums i ir iedvest savam bērnam netīras domas, un viņa neatstāj šo pienākumu novārtā. Viņas puisēns izaug, kļūst par misionāru un dodas pie nevainīgajiem mežoņiem un civilizētajiem japāņiem iedvest šīs netīrās domas tiem. Tā nu arī tie kļūst netikumīgi, sāk slēpt savus ķermeņus un vairs nepeldas kopā kaili.
Cilvēku pieņemtajam rīcības veidam, ko nepamatoti godina par tikumību, nav vienota standarta, un tāds tam arī nevar būt, jo tas ir pretrunā ar dabu un saprātu — tātad mākslīgs izdomājums, kas pakļaujas jebkurai iegribai, jebkurai neveselīgai kaprīzei.