Kā jūs būsiet ievērojuši, vienīgais, kas bija vainojams nabaga pārīša pārkāpumā, izbēga no soda un ne tikai izbēga, bet kļuva arī par nevainīgo ļautiņu bendi.
Mūsu dzimtenē mēs, protams, varētu par tāda veida morāli pasmieties, bet šeit tāda rīcība būtu tīrā cietsirdība. Daudziem no šiem cilvēkiem piešķirta spriešanas spēja, taču, kad runa ir par reliģiju, neviens to neizlieto.
Cildenākie vīri jums teiks, ka cilvēkam, kas devis dzīvību bērnam, ir morāls pienākums maigi rūpēties par mazo, sargāt to no nelaimēm un slimībām, apģērbt, barot, pacietīgi panest sava dārguma untumus, sodīt, bet ne cietsirdīgi un tikai paša bērna labuma dēļ; nekad, nekādā gadījumā nepakļaut savu atvasi bezjēdzīgām mocībām. Dievs dienu un nakti rīkojas ar saviem zemes bērniem gluži pretēji, tomēr tie paši cildenie vīri dedzīgi attaisno šos noziegumus, aizstāv un aizbildina tos, un sašutuši atsakās vispār uzskatīt tos par noziegumiem, jo darītājs taču esot Viņš. Mūsu — eņģeļu kopējā dzimtene ir ļoti interesanta zeme, tomēr tajā nav nekā kaut pusi tik interesanta kā cilvēka saprāts.
Dievs tātad izdzina Ādamu un Ievu no Paradīzes dārza un pēc laika viņus vispār nogalēja, darīdams to visu tāpēc, ka tie nepakļāvās pavēlei, kuru viņam nebija tiesību dot.