Taču, kā jūs redzēsiet, ar to viņam nepietika. Viņam ir viens morāles kodekss sev un pavisam cits — saviem bērniem. No tiem viņš prasa, lai tie apietas taisnīgi — un lēnprātīgi! — ar noziedzniekiem un piedod viņiem septiņdesmit septiņas reizes, bet pats ne ar vienu neapietas ne taisnīgi, ne lēnprātīgi un tā arī nepiedeva vieglprā­tīgajam, naivajam jauno cilvēku pārītim pat viņu pirmo mazcc pārkāpumu un nesacīja: «Šoreiz staigājiet laimīgi, došu jums iespēju laboties.»

Gluži otrādi! Par niecīgu pārkāpumu, ko citi izdarījuši jau sen pirms Ādama un Ievas dzimšanas, viņš nolēma uz mūžu mū­žiem, līdz laika galam sodīt pat visus šo nabadziņu pēctečus. Un soda tos vēl šobaltdien. Vai lēnprātīgi kā tēvs? Ak nē, ar zvē­risku cietsirdību.

Jūs, bez šaubām, domāsiet, ka tamlīdzīga Būtne gan nepelna sevišķus cildinājumus. Tā ir alošanās: pasaule viņu dēvē par Visutaisno un Visutaisnprātīgo, par Visužēlīgo un Visužēlsir- dīgo, par Visupatiesīgo, Visupiedodošo, Visumīlošo un visu Ti­kumisko Likumu Avotu. Sie sarkasmi dzirdami ik dienas visos šīs pasaules stūros. Taču ļaudis neapzinās, ka tie ir sarkasmi. Viņi domā tos nopietni un izrunā bez mazākā smīna.

CETURTĀ VĒSTULĒ