
Pēc kāda laika viņš — ļoti konfidenciāli — aizrakstīja uz mājām svētajam Miķelim un svētajam Gabrielam par to, ko pieredzējis.
SĀTANA VĒSTULE
TĀ Ir dīvaina vieta — ārkārtīgi neparasta un interesanta. Pie mums mājās nekā tamlīdzīga nav. Visi ļaudis ir nenormāli, pārējie dzīvnieki visi nenormāli, Zeme ir nenormāla, un pati daba arī nenormāla Cilvēks ir gaužām brīnumaina lieta.
Savā labakajā veidā viņš atgādina nolakotu zemākās kategorijai eņģeli, bet kad ir pa īstam slikts, tad tas ir kas neiedomājams, vārdos grūti izsakāms; vienmēr, visur un visā viņš ir parodija. Un tomēr viņs vienā mierā nemaz neliekuļodams, sauc sevi par «cildenāko dieva radījumu. Stāstu jums skaidru patiesību. Un tā viņam nav nekāda jauna ideja viņš to sludinājis un tai ticējis visos laikos. Ticējis tai, un neviens no visas šīs cilts vēl ne reizi nav ievērojis, cik tā smieklīga.
Bez tam — man jālūdz jūs atkal saturēties — viņš uzskata sevi par Radītāja mīluli. Viņš tic, ka Radītājs ar viņu lepojas, tic pat tam, ka Radītājs viņu mīl, mīl līdz neprātam, neguļ naktis, par viņu jūsmodams; jā, un ari stāv par viņu nomodā un sarga no likstām.
