Daudz gadu aizritējis kopš tās dienas, kad Džons Stār- hersts Revas ciema misionāru namiņā darīja zināmu savu nodomu sprediķot visā Viti Levu, kas tulkojumā nozīmē «Lielā Zeme». Ta ir visprāvākā sala Fidži arhipelāgā, kas sastāv no daudzām prāvām salām, neskaitot simtiem sīku saliņu. Šur tur piekrastē bija apmetušies misionāri, tirgo­tāji, trepangu zvejnieki un no vaļu medību kuģiem aiz­bēgušie, kuri dzīvoja, nezinot, kas viņus sagaida rīt. Zem viņu mitekļu logiem cēlās dūmi no svētajiem pavardiem, un iedzimtie vilka uz dzīrēm nogalināto līķus.

«Lotu» pievēršana kristīgajai ticībai — virzījās uz priekšu gausi un bieži vien pat atpakaļgaitā. Vadoņiem, kuri bija pasludinājuši sevi par kristīgajiem un mīļi uz­ņemti baznīcas klēpī, piemita nožēlojams paradums reižu reizēm atkrist no ticības, lai iebaudītu kāda sevišķa nīs­tama ienaidnieka gaļu. «Ja neēdīsi tu, apēdīs tevi,» — tāds bija šīs zemes likums. «Ja neēdīsi tu, apēdīs tevi,» — tāds šis likums solījās pastāvēt vēl gadiem ilgi. Tādi vadoņi kā Tanoa, Tuiveikoso un Tuikilakila bija apēduši vārda tiešā nozīmē simtiem savu tuvāko. Taču visus rīmas pārspēja Ra Undreundre, kas dzīvoja Takiraki. Viņš uzskaitīja sa­vus gastronomiskos varoņdarbus. Akmeņu rinda pie viņa mājas rādīja, cik ienaidnieku viņš notiesājis.