Izlauzies no krūma biežņas, Narau pavadībā uz skatuves iznāca Džons Stārhersts. No izdaudzinātajiem zābakiem, kas, brienot pāri upei, bija piesmēlušies pilni, ik uz soļa šļācās ārā tievas ūdens strūkliņas. Stārhersts aplaida apkārt liesmojošas acis. Nesatricināmas ticības iedvesmots, brīvs no šaubām un bailēm — viņš bija sajūsmā par visu, kas atklājās skatienam. Stārhersts zināja, ka ir pirmais baltais cilvēks, kas jebkad spēris kāju Gatokas kalnu cietoksnī.

No zālēm pītās būdiņas bija pielipušas pie stāvās kalna nogāzes vai arī karājās virs mutuļojošās Revas. Abās pusēs slējās varenas kraujas. Saule šajā šaurajā aizā iespīdēja labi ja trīs stundas. Te nebija ne kokospalmu, ne banānu, kaut gan visu kā bieza sega klāja tropu augi, kuru gaisīgie zari stīgoja lejup gar kraujajām klinšu sienām un ietiecās katrā plaisā. Aizas attālākajā galā Reva ar vienu lēcienu no astoņsimt pēdu augstuma sa­sniedza zemi, un gaiss klinšu cietoksnī pulsēja līdzi ūdens­krituma ritmiskajai dārdoņai.

Džons Stārhersts redzēja, ka no Buli būdas iznāk Buli ar pavadoņiem.

—       Es nesu jums labas vēstis, — misionārs sveicinot uzrunāja viņus.

—   Kas tevi sūta? — klusi jautāja Buli.

—   Dievs.

—       Tādu vārdu Viti Levu nezina, — Buli teica pavīp­snādams. — Kādu salu ciemu vai kalnu pāreju vadonis viņš ir?