Un zobs bija skaists — neparasts, reti sastopamas krāsas eksem­plārs. Zobs tika pasniegts publiski. Gatokas Buli apkārt stāvēja viņa tuvākie palīgi, bet aiz muguras trīs mušu gaiņātāji, un Buli, kas sēdēja uz savas labakās masas, labpatika saņemt no ziņneša rokām va|a zobu, ko bija sūtījis Ra Vatu un kalnos nogādājis Ra Vatu brālēns Eri­rola. Dāvana tika pieņemta, aplausiem skanot un visiem palīgiem, ziņnešiem un mušu gaiņātājiem pilnā rīklē klie­dzot:

—  Ai Voi! Voi! Voi! A! Voi! Voi! Voi! A tabua Ievu! Voi! Voi! A mudua, mudua, mudua!

—   Drīz ieradīsies cilvēks, baltais cilvēks, — sāka Eri­rola, ieturējis pienācīgu pauzi. — Viņš ir misionārs un ieradīsies šodien. Ra Vatu ir izteicis vēlēšanos dabūt viņa zābakus. Viņš grib pasniegt tos savam labajam draugam Mongondro un katrā ziņā kopā ar kājām, jo Mongondro ir vecs un zobi viņam vairs nav nekādi stiprie. Gādā, o, Buli, ka zābaki tiek nosūtīti kopā ar kājām! Viss pārējais var palikt tepat.

Prieks par vaļa zobu Buli acīs apdzisa, un viņš neziņā paraudzījās apkārt. Taču dāvana jau bija pieņemta.

—  Tādam sīkumam kā misionārs nav nozīmes, — Eri­rola pateica priekšā.

—   Nē, tādam sīkumam kā misionārs nav nozīmes, — Buli nomierinājies piebalsoja. — Mongondro dabūs zāba­kus. Ei, jaunekļi, kādi trīs vai četri izejiet pretī misio­nāram! Tā kā jūs atnestu zābakus!

—   Par vēlu, — teica Erirola. — Paklausieties! Viņš nāk.