—  Tas būs slikts darbs, ja tu mani nogalināsi, — viņš teica bendem. — Es neesmu nodarījis tev nekā ļauna un arī Buli neesmu nodarījis nekā ļauna.

Misionārs bija tik stingri apķēris šā cilvēka kaklu, ka pārējie neuzdrošinājās sist viņam ar savām rungām. Viņš nelaidās vaļā un aizstāvēja savu dzīvību, cenzdamies pārliecināt tos, kuri alka viņa nāves.

—   Es esmu Džons Stārhersts, — viņš mierīgi turpi­nāja, — esmu nostrādājis Fidži trīs gadus — un ne jau lai iedzīvotos. Es esmu te, starp jums, jūsu pašu labā. Kādēļ mani vajadzētu nogalināt? Ja mani nogalinās, ne­vienam no tā nebūs nekāda labuma.

Buli pablenza uz vaļa zobu. Viņam par šo slepkavību bija labi samaksāts.

Misionāru bija ielencis kailu mežoņu bars, un visi cen­tās tikt viņam klāt. Atskanēja nāves dziesma — nokai­tētas krāsns dziesma, un Stārhersta balss vairs nebija dzirdama. Bet viņš tik izmanīgi bija aptinies ar savu ķer­meni apkārt bendem, ka neviens neiedrīkstējās pacelt rungu nāvējošam sitienam. Erirola smīnēja, un Buli aiz- svilās.

—   Izklīst! — Viņš uzkliedza. — Laba slava aizies līdz piekrastei, jūsu ir daudz, bet misionārs viens, bez iero­čiem, nevarīgs kā sieviete, un tomēr tiek galā ar visiem.