— Pagaidi, Buli, — Džons Stārhersts kliedza no cīniņā mudžošā pūļa vjdus, — es pieveikšu tevi pašu! Jo mans ierocis ir taisnība — un tai pretoties nespēj neviens.
— Tad nāc man klāt, — atbildēja Buli, — jo mans ierocis ir tikai nožēlojama nabaga runga, un ta, ka tu saki. nespēj tev pretoties!
Pūlis izklīda, un Džons Stārhersts palika stāvam aci pret aci ar Buli, kas bija atspiedies uz milzīgas zarainas rungas.
— Nāc šurp, misionār, un pieveic mani, — Buli izaicināja.
— Labi, es iešu un pieveikšu tevi, — Džons Stārhersts atbildēja, tad notīrīja brilles un, rūpīgi uzlicis tās, gāja tuvāk Buli.
Tas pacēla sitamo un gaidīja.
— Vispirms no manas nāves tev nebūs nekāda labuma, — Džons Stārhersts sāka.
— Uz to lai atbild mana runga, — Buli atteica.
Tā viņš atbildēja uz katru Stārhersta argumentu, vienlaikus nenolaizdams acu no misionāra, lai neļautu viņam izvairīties no paceltās rungas. Beidzot Džons Stārhersts pirmo reizi saprata, ka nāve ir pavisam tuvu. Viņš vairs nemēģināja glābties. Ar kailu galvu viņš stāvēja saulē un skaļā balsī lūdza dievu — noslēpumainais, neatvairāmais baltais cilvēks, kas ar bībeli, lodi vai ruma pudeli panāk izbrīnījušos mežoni visos viņa cietokšņos. Tā stāvēja Džons Stārhersts Gatokas Buli klinšu cietoksnī.
— Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara, — misionārs lūdza.