— Ak, dievs, esi žēlīgs Fidži! Apžēlojies par Fidži! Debesu tēvs, uzklausi mūs viņa — sava dēla dēļ, kuru tu mums devi, lai caur viņu visi cilvēki taptu par taviem bērniem. Tu dāvāji mums dzīvību, un mēs ticam, ka at­griezīsimies pie tevis. Šī zeme ir tumša, ak, dievs, šī zeme ir tumša. Bet tu esi visvarens un spēj to glābt. Pastiep savu roku, debesu tēvs, un glāb Fidži, nabaga cilvēkēdāju Fidži!

Buli zuda pacietība.

—    Tūlīt es tev atbildēšu, — viņš nomurmināja un, ar abām rokām satvēris rungu, atvēzējās.

Narau, paslēpies starp sievietēm un mašām, izdzirdēja sitiena troksni un nodrebēja. Kad atskanēja nāves dziesma, viņš saprata, ka viņa iemīļotā skolotāja līķi velk uz krāsni.

Nes mani saudzīgi, nes mani saudzīgi,

Jo es esmu savas zemes aizstāvis.

Tenciniet! Tenciniet! Tenciniet!

Korī izdalījās viena balss, kas jautāja:

—   Kur ir drosminieks?

Simtiem balsu atbildot nodārdināja:

—   To nes uz krāsni, lai izceptu.

—   Kur ir gļēvulis? — jautāja tā pati balss.

—    Aizsteidzās pavēstīt! — simtiem balsu atbildēja. •— Aizsteidzās pavēstīt! Aizsteidzās pavēstīt!

Narau ievaidējās dvēseles mokās. Vecajai dziesmai bija taisnība. Viņš bija gļēvulis, un viņam neatlika nekas cits kā steigties un pavēstīt par notikušo.