VAKARI CIEMATA DIKAŅKAS TUVUMĀ
STĀSTI, KO IZDEVIS DRAVNIEKS RUDAIS PAŅKO
PIRMĀ DAĻA
PRIEKŠVĀRDS
«Kas tas par neredzētu brīnumu: Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā? Kas tie par vakariem? Un pa roku galam palaidis pasaulē kāds tur dravnieks! Paldies dievam! Maz vēl izplūkāts zošu rakstāmspalvām un izšķiests lupatu papīram! Maz vēl dažādu šķiru ļaudis un salašņas traipījuši pirkstus tintē. Uzgumdīja patika arī dravnieku vilkties citiem pakaļ! Tiešām, iespiesta papīra saradies tik daudz, ka nesadomāsi drīz tāda, ko tajā ievīstīt.»
Dzirdēja, dzirdēja mana viedība šīs runas jau pirms mēneša. Tā ir, saku, ka mūsējam bāliņam, ciematniekam, vajag tik izbāzt degunu iz sava kakta lielajā pasaulē — tu manu tētīt! — Tad ir tāpat, kā kad gadās kādreiz ieiet lielkunga istabās: visi tevi apstāj un sāk āzēt. Nebūtu vēl nekas, lai jau nu augstākā sulainība, bet nē, kāds nekāds noskrandis puika, no izskata — mēsls, kas tūļājās laidarā, arī tas uzplijas; un sāk no visām pusēm, kājām dīžādamies: «Kurp nu, kurp nu, ko meklē? vācies, zemniek, vācies!» … Es jums teikšu … Bet, ko tur runāt! Man ir vieglāk divreiz gadā nobraukt Mirgorodā, kur mani jau piecus gadus nav redzējis ne zemes tiesas rakstvedis, ne cienījamais priesteris, nekā parādīties šajā lielajā pasaulē. Bet, ja esi parādījies, — raudi vai neraudi, — atbildēsi.