Pie mums, mani mīļie lasītāji, — neņemiet ļaunā (jūs varbūt noskaitīsieties, ka dravnieks runā ar jums gluži vienkārši it kā ar savu precinieku vai kūmu), — pie mums, ciematos, jau no seniem laikiem parasts: tikko beidzas lauku darbi, zemnieks nolien uz visu ziemu krāsns augšā atpūsties, un mūsējais bāliņš noglabā savas bites tumšajā pagrabā, un, kad ne dzērves gaisā, ne bumbieri kokā vairs nav redzami, tad, tikko iestājas vakars, droši vien jau kaut kur ielas galā atmirdz uguntiņa, notālēm atskan simiekli un dziesmas, strinkšķ balalaika, bet dažreiz ari vijole, dzirdamas runas, kņada… Tā ir mūsu vakarēšana! Tā, atļaujiet, tā līdzinās jūsu deju vakariem; tikai nevar teikt, ka pilnīgi. Ja jūs brauciet uz deju vakaru, tad tieši tādēļ, lai izlocītu kājas un nožāvātos saujā; bet pie mums meitenes salasās vienkopus vienā mājā ar sprēslenīcām un kārstuvīšiem ne tādēļ, lai dejotu. Un sākumā arī it# kā nododas darbam: sprēslenīcas dūc, plūst dziesmas, un neviena ne acu nepamet sāņus; bet tiklīdz istabā iebrūk puiši ar vijolnieku — saceļas troksnis, sāk plosīties, dejot un notiek tādas lietas, ka pat izstāstīt nevar.

Bet, vislabāk ir, kad visi sakļaujas ciešā pulciņā un sāk minēt mīklas, vai vienkārši — tērzēt.