Vērodama krāšņās ainavas, mūsu skaistule iegrima pārdomās, tā ka pat aizmirsa lobīt saules puķu sēklas, ap kurām bija cītīgi darbojusies visu braukšanas laiku. Te pēkšņi viņu iztraucēja skaļi teikti vārdi: «redz', kur meitenīte!» Atskatījusies, viņa ieraudzīja uz tilta stāvam jaunu puišu baru, un viens no tiem, kas bija par citiem iznesīgāk ģērbies — baltā svārkā un pelēkā jērenīcā — rokas sānos iespiedis, braši aplūkoja braucējus. Skaistulei nebija iespējams neievērot viņa nodegušo, bet ļoti patīkamo seju un spridzīgās acis, kuras, likās, gribēja viņai ^ ai cauri redzēt, un, iedomādamās, ka varbūt viņš bija tas, kas teica skaļos vārdus, viņa kautrīgi nolieca galvu.

♦Brīnišķīga meitene!» atkārtoja puisis baltajā svārkā, skatī­damies viņā jo ciešāk. «Es nežēlotu visu savu saimniecību, kaut tikai viņu nomutējis. Bet, lūk, priekšā sēž pats velns!» Visapkārt atskanēja smiekli. Bet izpušķotajai gausā vīra laulenei šāds apsveikums ne sevišķi glaimoja, viņas sarkanie vaigi kļuva gluži kā uguns, un pār mutīgā puiša galvu gāzās ū>ta izmeklētu vārdu brāzma.

«Kaut tu aizrītos, draņķīgais vazaņķi! Kaut tavam tēvam kāds iezveltu ar podu pa galvu! Kaut viņš, nolādētais anti­krists, uz ledus pakluptu! Kaut viņā pasaulē tam velns bārdu nosvilinātu!»

«Ai, kā gānās!» teica puisis, tai pretī acis bolīdams, it kā šis negaidītais brāziens to būtu pagalam apmulsinājis: «un mēle šai simtgadīgajai raganai nemaz neizmežģījās, tādus vārdus izrunājot!»