«Simtgadējai!» uztvēra novītusī daiļava. «Bezgodi! ej labāk nomazgā muti! Nelietīgais klaidoni! Tavu māti neesmu redzējusi, bet zinu, ka draņķis. Un tēvs draņķis un krustmāte draņķis! Simtgadīgajai!… kad pašam vēl piens aiz ausīm …» Tanī brīdī vezums sāka ripot no tilta lejā, un pēdējos vārdus vairs nevarēja sadzirdēt; bet puisis, liekas, ar to vien nebija apmierināts: ilgi nedomādams, viņš paķēra dub]u piku un laida to sievai pakaļ. Trāpījums bija labāks nekā varēja cerēt: dubļi pašķīda pa visu jauno katūna galvas seģeni, un brašo nebēdņu bara smiekli atjaunojās ar divkāršu sparu. Padzīvojusī šķelme vai vārījās aiz dusmām. Bet nu vezums bija jau aizvirzījies diezgan patālu, un viņas dusmas vērsās pret nevainīgo pameitu un gauso vīrieša pārstāvi, kas, šādām parādībām jau sen pieradis, joprojām noņēmies klusēja un mierīgu prātu noklausījās sakaitinātās dzīves biedrenes dumpīgajā valodā. Un tomēr, kā spītēdama tam visam, viņas mēle kuļājās un trinās pa muti tik ilgi, kamēr rati iebrauca svaiņa, kazaka Cibuļa, nojumē. Ilgi neredzējušos svaiņu sastapšanās lika aizmirst nepatīkamo piedzīvojumu, novirzīja mūsu ceļinieku sarunas uz tirgus lietām, un tad, pēc garā brauciena, vajadzēja arī mazliet atpūsties.