Par to arī, kad atbrauksiet ciemā, pasniegsim tādas melones, kādas jūsi savu mūžu, jādomā, nebūsiet ēduši; bet medu, nudien, labāku neatradīsiet nevienā ciematā. Iedomājieties, tikko kā ienes kāri, tūlīt smaržo visa istaba, nevar ne attēlot, cik tīrs, kā asara vai dārgg kristais, kāds mēdz būt auskaros. Un ar kādiem raušiem jūs pamielos mana vecene! Ja jūs tikai zinātu, kas par raušiem: cukurs, skaidrs cukurs! Bet sviests tā vien tek pa lūpām, kad sāk ēst. Tiešām jāpabrīnas: uz ko tik nav meistarienes šīs sievas! Vai jūs, kungi, kādreiz esat dzēruši bumbieru kvasu ar plūmju ogām vai plūmju un rozinu vīnu? Vai jums nav gadījies kādreiz ēst biezeni ar pienu? Dieviņ manu, kādi gan pasaulē nav ēdieni! Sāksi ēst — pārēdīsies, ko tur vairāk teikt. Saldums neaprakstāms! Pērngad … Taču, ko esmu sācis tā pļāpāt? . .. Atbrauciet tik, atbrauciet drīzāk; pamielosim jūs tā, ka slavēsiet katram, ko satiksiet.
Dravnieks Rudais Paņko.
SOROČINAS GADA TIRGUS
Sētā dzīvot netīk man. Oi, ved jele prom no mājas. Tur, kur trači neapstājas. Tur, kur jautras meitas lec. Brašu puišu barus redz.
No vecas leģendas.
Cik krāšņa, cik valdzinoša ir vasaras diena Mazkrievijā! Cik gurdinoši karstas tās stundas, kad klusumā un tveicē vizmo dienasvids un kā bezgalīg.-;, gaiši zils okeāns izplētis zemei pāri savu kairīgo kupolu, šķiet, aizmidzis, maigumā iegrimis it kā apkampis, iekļāvis skaistuli savos gaisīgos skāvienos! Neredz neviena mākoņa.