Tad labāk nodzīvošu, ja dievs dos, līdz jaunam gadam un izdošu otru grāmatiņu, tad varēs pabiedēt ar atnācējiem no viņpasaules un brīnumiem, kas notikuši senos laikos mūsu pareizticīgajā zemē. To starpā, var gadīties, atradīsiet paša dravnieka pastāstus, ko viņš saviem mazbērniem stāstījis. Lai tik klausās un lasa vien, bet man, nebijis tikai tas nolādētais slinkums rakties, pietiktu vai denmit tādām grāmatelēm.

Jā, būtu gandrīz vai aizmirsis pašu galveno: kungi, kad brauksiet pie manis, tad ņemiet taisnāko virzienu pa lielceļu uz Dikaņku. Es to ar nolūku minu pirmajā lapā, lai ātrāk variet nokļūt mūsu ciematā. Par Dikaņku, domāju, būsiet pietiekami daudz dzirdējuši. Un jāsaka, ka tur mājas labākas par kaut kura dravnieka dūmu istabu. Bet par dārzu pat nav ko runāt: jūs savā Pēterburgā, droši vien. neatradīsiet tāda. Atbraukuši Dikaņkā, pajautājiet tikai pirmajam, ko sastapsiet, savazātā kreklā tērptam zēnam — zosu ganam: «Kur te dzīvo dravnieks Rudais Paņko?» — «Lūk, tur!» — viņš teiks, rādīdams ar pirkstu, un, ja vēlēsieties, aizvedīs jūs līdz pašam ciematam. Tikai, lūdzami, neturiet rokas aiz muguras un, kā saka, neaušojieties, jo ceļi mūsu ciematos nav tik līdzeni kā jūsu lielo māju priekšā. Foma Grigorjevičs, aizpērn braukdams no Dikaņkas, iebrauca ar saviem jaunajiem div­ričiem un bēro ķēvi bedrē, kaut gan pats vadīja zirgu un pa brīžiem savām acīm priekšā aizlika vēl pirktās.