Gar gaiteņa kreiso sienu bija samontēta aparatūra, un, pacēlis apvalku vākus, pilots citu pēc cita pārbaudīja magnetogrāfus, spektrovizorus, stereokameras, ekspresre- aktorus un visus pārējos cilvēces viltīgā prāta izgudrojumus, kas radīti, lai nepalaistu garām mirkli, kad tiks satriekta triju dimensiju barjera un kuģis ienirs nezināmajā un neizprotamajā hipertelpā.
Ienirs, protams, bez viņa. Visi vienmēr cenšas iztikt bez viņa. Tāds jau viņam raksturs… Kas vainīgs? Labi, pieņemsim, viņš ir klaidonis. Bet tādus radījis laiks. Tie ir neizbēgami mesli laikmetam. Izmēģinātāji lielākoties lido vienatnē. Tādos apstākļos cilvēks diez vai pierod pie smalkas uzvedības un kļūst iecietīgs pret citu vājībām…
Valguss bija sasniedzis gaiteņa galu. Neko teikt — gai- tenītis, krietnu puskilometru garš! Aiz smagām, masīvām durvīm atradās automātiskās kontrolierīces; pirms eksperimenta arī tās vajadzēja pārbaudīt.
Un tomēr — kāpēc kuģi pazūd? Nē, minēt nav vērts! Mūsu laikā ar minējumiem vairs nenodarbojas. Ja teorija nokļūst strupceļā, ir jāsavāc jauni fakti. No pilota izmēģinātāja prasa tikai faktus. Jaunas hipotēzes negaida. Un neviens viņam nejautās — kāpēc. Jautās vienīgi — kā.
Uz šo jautājumu atbildēt, protams, nebūs grūti. Līdz noteiktam brīdim visu fiksēs ierīces — šīs te un arī tās, kuras atrodas kuterī. Bet kas notiks tālāk?