Aptvēris ar pirkstiem zodu, Valguss domīgi staigāja pa vadības centrāli.
— Uzdevums skaidrāks par skaidru. Jā, mans nepilnvērtīgais draugs, mūs abus gaida …
Taču izskaidrot, kas īsti viņus gaida, acīm redzot, nebija viegli, tāpēc Valguss apklusa un tikai pēc brīža turpināja:
— Pēdējā eksperimentā pazuda «Argo». Programmas pirmo daļu tas izpildīja precīzi, bet otro… Lai nu kā, «Argo» nav atgriezies. Bija lielisks kuģis. Kaut arī tikai ar četriem papilddzinējiem… Labs ir, pieslēgšu tev fundamentālo atmiņu. Pilnveidojies, centies aptvert neaptveramo! Varbūt sāksi runāt cilvēciski. Pagaidām gan tev putra vien iznāk… Starp citu — kas šodien pusdienās?
— Ēdienu karte numurs četri, — Odisejs atbildēja.
— Vismaz paēdīšu kā nākas, — Valguss nomurmināja. — Nevainīgie dzīves prieciņi… Tātad atmiņa, tu saki? Lai notiek! Bet tik un tā tev būs jādodas triecienā. Un man jānīkst glābšanas kuterī. Diezgan drūma perspektīva …
Valguss nesteigdamies soļoja pa gaiteni. Viņš tīšuprāt bija izvēlējies visgarāko ceļu uz bibliotēku, no kurienes Odiseju varēja saistīt ar fundamentālo atmiņu. Valgusam patika kustēties. Garā caurule it kā aicināja pielikt soli, bet pilots visādi centās paildzināt prieku, ko viņam sagādāja pastaiga.
Viņš gāja kā cilvēks, kam nav iemesla steigties… Parasti tādā solī iet divatā, un Valguss neviļus pašķielēja pa labi. Nē, draudziņ, neskaties pa labi, tur neviena nav. Skaties labāk pa kreisi, tā būs lietderīgāk.