Vēršiem pretim lidoja bultas, iecirzdamas dziļas brūces, taču satracinātie dzīvnieki, šķiet, nemaz to nemanīja un, tuvodamies medniekiem, kļuva vēl niknāki. Pārliecināti par uzvaru, mednieki nesteidzās ar uzbrukumu un izklīda katrs uz savu pusi; divi jaunekļi saskatījās un nostājās vēršiem tieši ceļā, viens pacēlis šķēpu, otrs — rungu.
Dramatisko mirkļu satraukti, apstājās arī pārējie mednieki, izklīduši plašā puslokā.
Pirmais vērsis, zemu noliecis ragus, pilnos auļos drausmā ātrumā metās virsū pašam slaidākajam no jaunajiem medniekiem. Tas veikli pašāvās sānis, izvairīdamies no uzbrukuma, un ietrieca šķēpu dzīvnieka sānos. Vērsis, asinīm pārplūzdams, sagrīļojās, taču tūliņ no jauna metās uzbrukumā, kaut arī ne tik strauji, taču ar vēl lielāku niknumu. Mednieka šķēps otru reizi vēl dziļāk, vēl nesaudzīgāk iecirtās viņa sānos. Dzīvnieks sagrīļojās un saklupa uz ceļiem, it kā gatavodamies saņemt nāves dūrienu. Tomēr tajā mirklī, kad šķēps no jauna pacēlās, vērsis pietrūkās kājās un ar ragu pasvieda mednieku gaisā. Taču viņu bija skāris nevis raga smailais gals, bet gan ieapaļais līkums; medniekam izdevās atlēkt sānis, un trešais — izšķirošais dūriens, trāpījis vērša sirdī, atnesa jauneklim pilnīgu uzvaru.