Tad atska­nēja dobja maurošana, skaista un majestātiska kā lau­vas rēciens. Izklīdušie zālēdāji satrūkās un sablīvējās ciešā barā. Šaubu vairs nebija, dzīvniekiem pār muguru pārskrēja šermuļi: pamanīts ienaidnieks, nežēlīgais div­kājainais ienaidnieks, ko tauri labi pazina. Pēc signāla milzīgais ganāmpulks vienā mirklī sakustējās un me­tās bēgt, un visa ieleja drebēja dzīvnieku soļu dunoņā.

Atteikušies no sava plāna, alu ļaudis uzkāpa pauguru virknē, aiz kuras līdz šim bija slēpušies. Žiglākie uz­skrēja pašā virsotnē; dzīvnieki, pat no bēgošā bara at­palikušie, jau atradās atstatumā, kas desmit reižu pār­sniedza bultas lidojuma tālumu. Dzīvnieki auļoja pro­jām ātri, un mednieki skaidri redzēja, ka medības nav izdevušās. Tomēr paši karstasinīgākie no viņiem, īsti spēcīgās rases barbari, neklausīdami vecākos, bez kāda aprēķina, tikai sacenzdamies cits ar citu, metās pakaļ medījumam. Trīs mednieki pēc kāda brīža jau atradās bultas lidojuma atstatumā no tauru bara. Iespindzās bultas — un viens no vēršiem sagrīļojās, otrs skaļi iemaurojās. Tad atskanēja kaujas sauciens:

—    Eo! Eo!

_No jauna lidoja bultas — viens no vēršiem pakrita, pēc tam saļima arī kāda govs. Tad divi vērši, šķiet, bija nolēmuši upurēt savu dzīvību: viņi apstājās, dodot iespēju baram aiziet tālāk. Kādu brīdi abi cildenie aiz­stāvji ar nagiem kašņāja zemi, stingri vērdamies ienaid­niekos ar lielām, aizmiglotām acīm, un beidzot metās viņiem virsū.