No Parīzes līdz Grenoblei nonāk Lielās franču ievolūcijas notikumu atskaņas. Stendāls atceras: «Es uzšuvu trīs­krāsainu karodziņu un republikāņu uzvaras dienās nēsāju pa mūsu lielās mājas neapdzīvotajām istabām, šo karodziņu man saplēsa, un es iztēlojos sevi par dzimtenes mocekli. Es mīlēju brīvību līdz neprātam.»

Revolūcija ienes jaunas vēsmas arī izglītības laukā. Klasiskās ko­ledžas ar senajām valodām pamazām aizstāj skolas, kur priekšroka tiek dota eksaktajām zinātnēm. Viens no Grenobles skolotājiem līdz­tekus republikāniskajām idejām ieaudzināja savā skolniekā arī mīles­tību uz matemātiku. Vēlāk Stendāls rakstīja: «Es mīlēju matemātiku tādēļ, ka tā necieš liekulību un nenoteiktību, ko es ienīstu visvairāk.» Tas atstāj iespaidu uz visu Stendāla daiļradi, jo tādu pašu skaidrību un precizitāti viņš prasa arī no rakstnieka: «Vienīgais daiļums stilā ir absolūta precizitāte.»

1799. gadā, pabeidzis skolu Grenoblē, Anrī Beils aizbrauc mācī­ties uz Parīzi. Tā kā republikai no visām pusēm uzbrūk Eiropas monarhi, jaunais Beils stājas tās aizstāvju rindās. Viņš sāka dienēt Napoleona armijā. Beils jūsmoja par Napoleona personību un uzska­tīja viņu par revolūcijas turpinātāju. Kad 1804. gadā Napoleons paslu­dināja sevi par Francijas imperatoru, Beils jutās vīlies un aizgāja uz laiku no armijas. Tomēr pēc dažiem gadiem viņš atkal iestājās ar­mijā un piedalījās karagājienos uz Itāliju, Austriju un Krieviju.