Pēc Napoleona krišanas un Burbonu varas atjaunošanas Anrī Beils atstāj Franciju, nevarēdams samierināties ar despotismu, liekulību un tru­lumu, kas valdīja viņa dzimtenē pēc vecās karaļu dinastijas atgrie­šanās. Viņš aizbrauca uz Itāliju, kur arī uzsāka savu literāro darbību. Sākumā viņš rakstīja grāmatas par mūziku un mūziķiem, pēc tam par Itālijas glezniecību, kā arī ceļojumu piezīmes «Roma, Neapole, Flo- rence» un «Pastaigas pa Romu».

Saskare ar brīvību mīlošo itāliešu tautu lika Anrī Beilam iepazīt un iemīlēt šo zemi. Viņš sadarbojās ar slepeno karbonāru biedrību, kuras mērķis bija atbrīvot dzimteni no austriešu un pašmāju des­potiem, apvienot saskaldīto Itāliju vienā valstī. Sie cilvēki dēvēja sevi par karbonāriem jeb ogļdeģiem, jo sākumā pulcējās mežos ogļ- deģu būdās. Viņi ticēja, ka pazemē gruzdošās ogles uzliesmos un brī­vības cīņu liesmas aptvers visu Itāliju. Sāds karbonārs ir arī 1829. gadā publicētās noveles «Vanina Vanini» galvenais varonis Pjetro Misirilli.

No 1821. gada līdz 1830. gadam Stendāls dzīvoja Francijā. Seit tapa arī romāns «Sarkanais un melnais», kurā ar ģeniālu vērienu dota Restaurācijas laika aina. No 1830. gada līdz pat nāvei Stendāls ieņēma pieticīgo Francijas konsula amatu Civitavekijas pilsētā Itā­lijā. 1839. gadā viņš uzrakstīja savu pēdējo lielo romānu «Parmas klosteris», kas izraisīja Balzaka sajūsmu un apbrīnu. Rakstnieks negai­dīti mirst ar trieku 1842. gada 23. martā Parīzē, uz kurieni bija at­braucis atvaļinājumā. Uz viņa kapa pieminekļa Monmartras kapsētā