Vanina aizvien vēl nebija ieradusies Romanjā. Misirilli nosprieda, ka viņš ir aizmirsts. Viņa goda jūtas bija aizskartas. Viņš bieži domāja par kārtu starpību, kas viņu šķir no mīļotās. Reiz vājuma brīdī, skumstot par zudušo laimi, viņam ienāca prātā atgriezties Romā, lai uzzinātu, ko dara Vanina. Sī neprātīgā doma jau sāka gūt pārsvaru pār to, ko viņš uzskatīja par savu pienākumu, kad pēkšņi tuvējos kalnos baznīcas zvans sāka iezvanīt vakara dievkalpojumu tik savādi, it kā zvaniķim būtu kas samisējies.
Tas bija signāls, kas aicināja karbonārus uz ventu, kurā Misirilli bija iestājies tūlīt pēc atgriešanās Romanjā. Tai pašā naktī visi karbonāri sapulcējās kādā nomaļā meža mājoklī. Divi vientuļnieki, opija iemidzināti, gulēja dziļā miegā, nemaz neapjauzdami, kādam nolūkam tiek izmantots viņu pieticīgais miteklis. Misirilli, kas ieradās pulcēšanās vietā pagalam noskumis, uzzināja, ka ventas vadonis ir apcietināts un karbonāri par savu jauno vadoni izraudzījuši viņu, nepilnus divdesmit gadus vecu jaunekli, lai gan viņu vidū bija piecdesmit gadus veci vīri, kas bija piedalījušies sazvērestībās kopš Mirata armijas iebrukuma 1815. gada. Pieņemdams šo negaidīto godu, Pjetro juta, kā dauzās viņa sirds. Palicis viens, viņš nosolījās vairs nedomāt par jauno romieti, kas bija viņu aizmirsusi, un visu savu sirdskvēli veltīt pienākumam — Itālijas atbrīvošanai no barbariem.1